Par sociālismu

Ideja, ka cilvēkiem jākontrolē savs darbs, produkcija, institūcijas, kurās paši strādā, dominēja līdz pat 20. gs. vidum. Detalizēta nākotnes vīzija Maikla Albertsa darbos un citi piedāvājumi demokrātijas jēdziena paplašināšanai industriālajā sfērā arī tiek saukti par sociālistiskiem centieniem(N. Čomskis). Pret demokrātiju darbojas tāds ļaunums kā industrializācijas tirāniskais privāta īpašuma spēks.

Saimnieciskā sistēma, kas dominē sociālisma zemēs (Kuba), tiek saukta par komandekonomiku jeb plānsaimniecību. Koman¬dekonomikā plānošanu, sākot ar centrālo plānu, visai valsts ekonomikai kopumā veic speciālas valsts plānošanas institūcijas. Kā raksts Roberts Škapars, “vairākumā gadījumu tas sastāv no subjektīviem spriedumiem, saimnieciskiem lēmumiem, kas ignorē objektīvos ekonomikas likumus”. Ar centralizētā plāna palīdzību tiek koordinēta valsts ekonomisko vienību darbība. Centrālais plāns nosaka, kādas preces kādos daudzumos un cik ilgā laikā jāsaražo. Tiek noteikta kārtība, kā preces ir jāsadala starp uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Specifisks termins, saglabājies kopš PSRS laikiem, ir “plāna uzdevumu izpilde”. Plānu var pārsniegt, atalgojot to ar prēmijām, bet par neizpildi tiek uzlikts sods un lietotas dažādas sankcijas. Valsts īpašuma kontrole pār dabas bagātībām arī ir iezīmīgs plānveida saimniecības raksturlielums. Praksē grūti lietojamais un neefektīvais saimniekošanas veids noveda pie sociālistisko valstu ekonomiku sabrukuma pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *